LV
RU

Atmiņas traucējumi piezogas nemanot

Atmiņas traucējumi piezogas nemanot

ILZE AUSTRUMA

Jaunībā ikvienam šķiet, ka teju visas lietas atcerēties ir elementāri, bet, gadiem ejot, daudziem atmiņa sāk radīt grūtības. Ja cilvēks pēkšņi nevar atcerēties kāda populāra aktiera vārdu, tā vēl nav liela bēda, daudz nopietnāk ir tad, ja līdz šim labi zināmu lietu veikšana sāk sagādāt problēmas, uzskata SIA Veselības centrs 4 neiroloģe Inese Blumberga.



– Ārsti ir konstatējuši, ka Latvijā arvien vairāk cilvēku sirgst ar kognitīviem traucējumiem. Ko tas īsti nozīmē?

– Tie ir atmiņas, koncentrēšanās spēju, uzvedības traucējumi, sākumā vēl vieglā formā. Visbiežāk kognitīvo traucējumu gadījumā pats cilvēks vai viņam apkārt esošie ievēro, ka cilvēks arvien biežāk aizmirst kādus vārdus, ko iepriekš noteikti ir zinājis. It kā par kaut ko runā, un pēkšņi kāds vārds «izkrīt» un to uzreiz nevar atcerēties. Un runa te nav par uzvārdu aizmiršanu – tas mums visiem var gadīties –, bet par ikdienas lietām, piemēram, priekšmetu nosaukumiem. Kognitīvo traucējumu gadījumā cilvēks var sūdzēties par to, ka darbā ir grūtāk koncentrēties, viņš ātrāk nogurst, īsāku laiku var pastrādāt pie datora. Vadošā amatā esoši cilvēki mēdz uzsvērt, ka parādās grūtības vienlaikus risināt vairākus jautājumus vai sarunā ar vairākiem cilvēkiem pārslēgt uzmanību no viena sarunas biedra uz otru, pārorientēties no viena jautājuma uz otru. Cilvēks, kuram ir kognitīvie traucējumi, var sūdzēties arī par to, ka viņam kļūst sliktāka abstraktā, asociatīvā domāšana, piemēram, salīdzinot dažādus procesus, faktorus. Tāpat var parādīties miega traucējumi – miegainība vai tieši otrādi – bezmiegs, kad domas «grozās pa galvu» un līdz pulksten diviem trijiem naktī nevar iemigt.

– Jūs raksturojāt slimības sākuma stadiju, vēl vieglu formu. Kā ir turpmāk?

– Jā, slimībai var būt arī vidēja un smaga forma. Ja runājam par vēlākām stadijām, demenci, tad tiešām var būt smagi atmiņas traucējumi. Nopietnākos gadījumos cilvēks var pat nepazīt savus tuviniekus, apkārtni, kurā atrodas. Var parādīties praktisku iemaņu traucējumi, kad cilvēks pēkšņi vairs neprot iztīrīt zobus, apģērbties. Viņš var kļūt gulošs, kopjams, jo neprot pat paēst. Tā diemžēl jau ir neatgriezeniska stadija – šeit ārstēšana nepalīdz. Atcerēsimies kaut vai klasisko piemēru ar Ronaldu Reiganu, kuram bija Alcheimera slimība, kas viņu būtībā «salauza». Alcheimera slimība ir centrālās nervu sistēmas deģeneratīva saslimšana, kurai raksturīgas iezīmes ir prāta spēju pasliktināšanās, atmiņas traucējumi un izmaiņas uzvedībā. Nu, neba Reiganam trūka naudas, medikamentu un labu ārstu. Tas viss bija, bet slimība progresēja.

– Kas pie šīs slimības notiek smadzenēs?

– Pie Alcheimera slimības galvas smadzeņu baltajā vielā izgulsnējas tā saucamās beta amiloīda plāksnītes, bojājot neironus – smadzeņu šūnas – un savstarpējo saistību ceļus starp dažādiem smadzeņu rajoniem. Pēdējā laikā šajā sakarā arvien biežāk tiek minēta vaskulārās asinsrites teorija. Te runa ir nevis par lielām artērijām, bet par tā saucamo mazo asinsvadu slimību – par kapilāriem, vēnulām, sīkiem asinsvadiņiem, kur notiek dažādas izmaiņas, proti, ir traucēta barjera starp asinsvadu un smadzeņu audiem. Alcheimera slimniekiem asinsvadu iekšējā sieniņa, endotēlijs, vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savu funkciju, līdz ar to smadzeņu pelēkajā, baltajā vielā parādās asinsrites traucējumi. Pēdējos gados Eiropā un visā pasaulē šīs problēmas tiek ļoti intensīvi pētītas. Par tām uztraucas Amerikā, Japānā, jo demences vairāk novērojamas tieši attīstītajās valstīs. Vācijā ir speciāls centrs, kur pēta deģerenatīvās smadzeņu slimības. Pēdējā laikā Alcheimera slimniekiem ir arī konstatētas izmaiņas smadzeņu šūnu enerģētikā. Katrā šūniņā ir tā saucamie mitohondriji – šūnas enerģētiskās fabrikas –, kas ražo ATF (svarīgu dzīvo organismu enerģijas avotu), izmantojot skābekli, glukozi, barošanos. Alcheimera slimības slimniekiem tiek konstatēti šo mitohondriju darbības traucējumi, proti, cilvēka smadzenēs sabiezē mitrohondriju membrānas, tādējādi šūnās vairs netiek nodrošināts pareizs jonu transports, līdz ar to mitohondriji vairs nevar pietiekami saražot enerģiju.

– Vai šī problēma mēdz būt ne tikai gados veciem, bet arī jauniem cilvēkiem?

– Tieši šis fakts mediķus un zinātniekus satrauc arvien vairāk. Agrāk uzskatīja, ka kognitīvie traucējumi parādās cilvēkiem ap 70 gadiem, diemžēl tagad to var novērot 50 un pat 40 gadīgiem cilvēkiem. Nesen pie manis atnāca pacients, kuram tikai pāri 40 – biznesmenis, ar intensīvu darba ritmu. Viņš stāstīja par to, ka piegājis pie savas mašīnas un pēkšņi nav sapratis, kā to atslēgt, kur ir stūre. Viņš it kā īslaicīgi «izslēdzās».  Protams, cilvēku šāda situācija satrauc.

– Tiek uzskatīts, ka kognitīvie traucējumi ir līdzīgi depresijai.

– Tik tiešām kognitīvo traucējumu sākotnējie simptomi ir ļoti līdzīgi depresijai, taču depresijai parasti ir objektīvi iemesli: pārāk liels stress darbā, ģimenē, kāda tuvinieka, darba zaudējums, veselības problēmas. Šajā situācijā lieti var noderēt viegli antidepresanti – kādu laiku tos dzer, un situācija uzlabojas.

– Ja pacients atnāk pie jums un ir aizdomas, ka viņam varētu būt kognitīvie traucējumi, kādas ir izmeklēšanas metodes?

– Vispirms ir klīniskā izmeklēšana. Tad ir dažādi atmiņas testi, kas gan pie viegliem kognitīviem traucējumiem problēmas var arī neatklāt. Paralēli pacientam tiek nozīmēti dažādi izmeklējumi, piemēram, pārbaudīt galvas asinsriti. Ja ir aizdomas par kādam izmaiņām, visinformatīvākā būs magnētiskā rezonanse. Kaut arī magnētiskā rezonanse pieejama vairākās Latvijas klīnikās, vislabāk šo konkrēto izmeklējumu veikt Gaiļezera slimnīcā, jo tur ir speciāla programma, ar kuras palīdzību var secināt, vai pacientam ir Alcheimera tipa izmaiņas.

– Ja diagnoze tiek uzstādīta un ir pierādīti kognitīvie traucējumi, kāda ir turpmākā ārstēšanas taktika?

– Pirmkārt, tā ir asinsrites uzlabošana. Otrkārt, tie ir dažādi smadzeņu vielmaiņu veicinoši medikamenti. Viens no tiem ir Tanakan – ginkgo biloba preparāts, ar kuru Eiropā tiek veikti visi lielie pētījumi. Pierādīts, ka tas noder asinsrites traucējumu gadījumos, pie reiboņiem, nestabilitātes, trokšņiem ausīs, uzlabo asinsriti gan acs tīklenē, gan iekšējā ausī.

– Pateicoties ārstēšanai, sākotnējās stadijās kognitīvie traucējumi var būt atgriezenisks process, bet kā ir vēlākās slimības stadijās?

– Vēlākās stadijās var panākt tikai īslaicīgu sadzīves funkciju, komunikācijas uzlabošanos. Pēdējā laikā arī visos kongresos runā par to, ka dārgie medikamenti, kas tiek lietoti vidēju un smagu formu gadījumos, dod īslaicīgu uzlabošanos, bet pati slimība diemžēl progresē. Vēl jāatzīmē, ka  pacientam var būt arī tā saucamās agrīnās formas, kad atmiņas traucējumi parādās ļoti agri – ap 30 gadiem. Pastāv liela varbūtība, ka te pamatā ir ģenētiski faktori. Ja tas tā ir, tad ir ļoti grūti kaut ko darīt lietas labā. Bet par laimi šīs formas ir salīdzinoši retas.

– Vai tad, ja kognitīvos traucējumus konstatē ļoti savlaicīgi, ir iespēja, ka problēma neprogresēs?

– Jā, tāda iespēja pastāv – ar medikamentiem pabarojot šūnas, uzlabojot impulsu vadīšanu, var panākt diezgan labus rezultātus. Gribu atgādināt arī par fiziskiem treniņiem – jebkādas fiziskās aktivitātes, kustības – nūjošana, sporta zāles apmeklēšana, peldēšana – dos tikai pozitīvu rezultātu. Un vēl nevajadzētu aizmirst par to, ka atmiņa ir trenējama. Te var minēt prāta spēles, krustvārdu mīklas, dzejoļu mācīšanos kopā ar mazbērniem, svešvalodu apguvi – jebko, kas trenē smadzenes. Kaut arī saka, ka smadzeņu šūnas neatjaunojas, tomēr atjaunojas saistība starp dažādām šūnām – bojāto ceļu vietā veidojas jauni apvedceļi, un tādā veidā atmiņas funkcija tiek uzlabota.

– Ja cilvēks jūt atmiņas pasliktināšanos, vai uzreiz jāsāk par to uztraukties un jāskrien pie speciālistiem?

– Vislabāk ir atnākt un kopā ar mediķi izrunāt, cik nopietna ir atmiņas pasliktināšanās. Varbūt cilvēks ir noguris. Jāatceras, ka ir dažādi atmiņas veidi – īslaicīgā un ilgstošā. Varbūt ne vienmēr vajag uztraukties par lietām, kas mums notiek automātiski. Kaut vai par to, ka, skrienot uz darbu, nenofiksējam atmiņā, vai mājās izslēdzām gludekli. Tās ir automātiskas kustības, pie tām nepiedomājam, tās neieliekam ilglaicīgajā atmiņā. Šādos gadījumos nebūtu jāmeklē problēma. Bet, ja cilvēks vairākas reizes aiziet uz veikalu un neatceras, ko gribēja pirkt, tad varbūt tomēr vajadzētu sākt par savu atmiņu padomāt. Kādas manas pacientes vīrs stāsta, ka viņa paēdot brokastis, bet pēc stundas vaicā, vai viņi abi brokastis šodien neēdīs. Sieviete izrunājas ar bērniem pa telefonu un pēc laiciņa saka, ka jāpiezvana bērniem, lai noskaidrotu, kā viņiem iet. Par šādām lietām gan būtu jāuztraucas.

– Vai, sākot ārstēt atmiņas traucējumus, neveidojas medikamentu pieradums?

– Nerodas, turklāt šos preparātus var mainīt, kombinēt. Medikamentus lieto kursu veidā, piemēram, piracetamu, Tanakanu lieto trīs mēnešus, pēc tam ir pārtraukums.

– Vai kognitīvos traucējumus var ārstēt ar vitamīniem, zaļo tēju, homeopātiskiem līdzekļiem?

– Ar homeopātiju noteikti. Var lietot arī zaļo tēju, jo tā ir dabīgs antioksidantu avots. Tāpat ļoti populārs ir koenzīms Q 10. Laba lieta ir vitamīni – A, E, B grupas vitamīni, zivju eļļa, vienīgi nevajadzētu ar tiem pārāk aizrauties. Pavasarī vai pēc slimības, protams, ir labi kursa veidā lietot vitamīnus. Ja cilvēka uzturs ir sabalansēts, tad ilgstoši lietot vitamīnus nav nozīmes. Vairāk tos vajadzētu lietot vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo viņiem slikti uzsūcas barības vielas un var būt kāds vitamīnu deficīts.

– Ko jūs varētu ieteikt cilvēkiem, kuri izlasīs šo rakstu un sāks domāt par to, vai arī viņiem nav kognitīvas problēmas?

– Agrāk atmiņas traucējumus uzskatīja par tādu kā apsmiekla lietu, bet tagad cilvēki uz to skatās ar sapratni. Tāpēc nevajadzētu kautrēties runāt par savu problēmu, bet kopā ar mediķi to risināt. Noteikti vajadzētu uzmanīties pēc galvas traumām. Ja gadu pēc galvas traumas novēro kādus simptomus, vajadzētu aiziet pie ārsta un pārbaudīt galvu. Problēmas ar atmiņu var parādīties arī cilvēkiem, kuriem ir bijušas vairākas lielas narkozes – arī tādās reizēs der parādīties ārstam. Tāpat jāpievērš uzmanība miega traucējumiem, depresijai.

– Ir dažādi cilvēki, un daudzi ļoti rūpējas un uztraucas par savu veselību. Ja gados jauns cilvēks gribētu izvairīties no kognitīviem traucējumiem, ko jūs ieteiktu?

– Es teikšu, ka ir labi rūpēties un uztraukties. Ja ir iespēja, tad reizi gadā vai divos vajag uztaisīt «tehnisko apskati» – nodot asinsanalīzes, veikt sonogrāfiju galvai; ja ir kādas citas problēmas, piemēram, ar kuņģi, vairogdziedzeri, tad arī to pārbaudīt. Jau minēju par fiziskām aktivitātēm. Arī jaunības gados ir noderīgi risināt krustvārdu mīklas. Var spēlēt arī kāršu spēles – pokeru, bridžu, zoli, jo šo spēļu laikā ir jādomā līdzi.

 

Skaidrojošā vārdnīca

Kognitīvs – ar izziņu saistīts.

 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.