LV
RU

Ceļā uz mērķi

Ceļā uz mērķi

Ienākot aptiekā, pirmais cilvēks, ko sastopam, ir farmaceits. EVA JOHANSONE Latvijas aptiekā strādā kopš šīs vasaras un nu ir kļuvusi par tās Jaunmārupes aptiekas vadītāju.


– Vai farmaceites profesija jums bija izsapņota?
– Nē, kopš apzinīgā vecuma gribēju kļūt par ārsti. No kurienes bērnam tādas alkas – nezinu, jo mana mamma ir skolotāja, tētis – inženieris, un pat rados nav neviena mediķa. Bet notika gandrīz kā pasakā – draudzene, kura vēlējās kļūt par farmaceiti, pierunāja mani iesniegt dokumentus Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes farmācijas programmā. Jāatzīstas – neko daudz par šo profesiju nezināju, tomēr kārdinājums bija liels, un es pieteicos gan ārstniecības, gan farmācijas programmās. Tā kā pēdējā uzreiz tiku uzņemta budžeta grupā, mana izvēle bija likumsakarīga. Studiju laiks bija brīnišķīgs – pirmkārt jau mana mīļā ķīmija, un diezgan daudz apguvām arī par slimībām un to ārstēšanu. Pirms pieciem gadiem šo fakultāti beidzu ar maģistra grādu.

– Un sākāt strādāt aptiekā?
– Nē, tas notika agrāk – jau studējot pirmajā kursā. Tad arī sapratu, ka savu šķietami nejaušo nonākšanu farmācijā varu uzskatīt par notikumu un apstākļu jauku sakritību. Studiju laikā mans moto bija: „Ceļš uz mērķi nereti ir daudz svarīgāks par pašu mērķi. Baudi to!” Jo vairāk zināšanu apguvu, jo dzīve kļuva aizraujošāka. Piemēram, mani interesē zobārstniecība, un diplomdarbu rakstīju par aktīvajām vielām, kas ietilpst zobu pastas sastāvā. Mani vienmēr ir saistījusi gastroenteroloģija. Kad piedzima dēliņš, vairāk pievērsos pediatrijai. Mani interesē arī ārstniecības augi, vasarā pati vācu zāļu tējas. Priecājos, ka darbs aptiekā ļauj padziļināt gan teorētiskās, gan praktiskās zināšanas, un veidot savu pieredzes bagāžu.

Kopš jūnija esat Latvijas aptieku tīklā – Jelgavas aptiekā, un tagad jūsu darbavieta ir Jaunmārupes aptieka. Kā tur jūtaties?
– Es tik ļoti gaidīju to brīdi! Vaļsirdīgi sakot, ap sirdi bija priecīgi un nedaudz arī neziņa par to, kā būs, jo strādāšu ne tikai par farmaceiti, bet pirmo reizi divdesmit deviņu gadu vecumā kļūšu par aptiekas vadītāju. Darba pieredze farmācijā man ir paprāva – gandrīz desmit gadu, tomēr Jaunmārupē man viss ir jauns: vide, cilvēki... Šeit ir bērnudārzi, sākumskola, mūzikas un mākslas skola, tenisa skola, dienas centrs Švarcenieki; te dzīvo gan jaunās māmiņas, gan seniori, gan aktīvā vecuma cilvēki, no kuriem daudzi ikdienā strādā Rīgā. Ceru, ka man izdosies izveidot kontaktu ar visiem un pamazām Jaunmārupē kļūšu par savējo.

– Kādai, jūsuprāt, jābūt ideālai aptiekai?
– Kādreiz biju pieredzes apmaiņas braucienā pa Holandes aptiekām. Tur katrs cilvēks ir piesaistīts vienai aptiekai, viņam ir lielisks kontakts ar farmaceitu, viss notiek elektroniski – elektroniskās receptes utt. Gan jau arī Latvijā tā būs. Pagaidām man galvenais šķiet, lai cilvēks, kurš dodas uz aptieku, tur mierīgā atmosfērā saņemtu profesionālu un iejūtīgu palīdzību, noderīgu informāciju un varētu iegādāties vajadzīgo. Gādāšu, lai Jaunmārupē mums izveidotos labs kontakts gan ar ārstiem, gan klientiem – lai ar katru aptiekas apmeklētāju ir laiks sasveicināties, pārmīt kaut pāris vārdu. Lai klientam te iegriezties vienmēr ir patīkami un ir sajūta, ka viņš ir gaidīts. Visi priekšnoteikumi tam ir: Jaunmārupes aptieka atrodas ērtā vietā, ir neliela, gaiša un omulīga. Ļoti ceru, ka par to reiz teiks: „Ideāla farmācijas iestāde!”

– Kam veltāt savu brīvo laiku?
– Mūsu ģimene dzīvo Ozolniekos – īsti sportiskā novadā: tur atrodas sporta centrs, sporta komplekss, stadioni, trases, un cilvēki ir aktīvi un radoši. Kopā ar vīru un draugiem regulāri piedalāmies orientēšanās pasākumos un dažādās spartakiādēs, skrienam, braucam ar velosipēdu. Mūsu dēlam Laurim drīz būs pieci gadi, un arī viņš labprāt iesaistās aktivitātēs. Vasarā ar mašīnu apceļojam Latviju. Mans vaļasprieks ir arī dārzs un grāmatu lasīšana.

– Vai jau esat iejutusies Latvijas aptiekas draudzīgajā ģimenē?
– Jā, un tā ir lieliska sajūta, kādu nekad agrāk neesmu piedzīvojusi. Nesen pat – kolektīvā bija pasākums, kurā komandu darbs bija organizēts caur spēlēm, ar fiziskām un garīgām aktivitātēm. Arī ikdienā kolēģi ir atsaucīgi, un, ja ir vajadzība, droši varam griezties pie vadības, zinot, ka tiksim uzņemti ar sapratni. Te tiešām „viens par visiem, visi par vienu”!

 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.