LV
RU

Imūnsistēma – karā kā jau karā

Imūnsistēma – karā kā jau karā ANASTASIJA OPRISŅAKA, ārste
Dzirdēts, ka imunoloģija esot tik sarežģīta, ka imūnsistēmas darbību kaut cik izprast varot tikai paši imunologi. Tomēr pamēģināsim tai tuvoties ar vieglu garu! Kas ir imūnsistēma? Kas pie tās pieder, un kur tā atrodas?

Par leikocītiem un limfocītiem zinām no asinsanalīzēm. Kaut kas dzirdēts par imūnglobulīniem jeb antivielām. Vai tie veido imūnsistēmu? Jā un nē.

Imūnsistēma ir … ļoti sarežģīta.


Atšķirībā no citām orgānu sistēmām, piemēram, gremošanas vai nervu sistēmas, tai nav striktas atrašanās vietas, tā ir izkaisīta pa visu ķermeni, jo organisma aizsardzību nodrošina imūnšūnas un to izdalītās vielas. Šīs šūnas un to vielas brīvi pārvietojas pa visu organismu ar asinīm, citiem organisma šķidrumiem un pat saviem spēkiem – “rāpojot”. Tādā veidā tās spēj nokļūt praktiski visur organismā. Tā ir organisma armija, ko var transportēt jebkur, kur vien vajag.

Imūnsistēmas uzdevums ir nodrošināt organisma aizsardzību pret iebrucējiem – baktērijām, vīrusiem, sēnītēm un citiem mošķiem, kas pastāvīgi cenšas apmesties cilvēka organismā uz dzīvi.

Iedalījums

Ir vairāki veidi, kā iedalīt imūnsistēmu. Pastāv nespecifiska un specifiska imunitāte. Parasti, tiklīdz kāds piemin klasifikāciju, visiem sāk nākt miegs, bet tā nav garlaicīga lieta! Tās ir divas dažādas stratēģijas, ko organisms lieto cīņā pret iebrucējiem.

Specifiskā imunitāte cīnās pret specifiskiem, noteiktiem ienaidniekiem, ar ko organisms sastapies savas dzīves laikā. Tāpēc to vēl sauc par iegūto imunitāti, un katram cilvēkam tā būs citāda, jo katram ir atšķirīga pieredze – kāds ir pārslimojis cūku gripu, cits sirdzis ar Ebolas vīrusu.

Savukārt nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte ir tāds kā sākumkomplekts – pastāv no paša dzīves sākuma un visiem ir vienāda.

Tagad sīkāk par katru no tām.

Nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte

Atšķirībā no specifiskās tā nešķiro ienaidniekus un sit visus pēc kārtas.

Nespecifisku aizsardzību nodrošina turpmāk minētie elementi.

• Ķermeņa ārējās barjeras – āda un gļotāda. Āda klāj organismu no ārpuses, bet gļotāda – visus organisma dobumus no iekšpuses. Tādā veidā organisma iekšējā vide tiek pilnīgi nodalīta no ārējās vides ar fizisku barjeru.

• Ķīmiskās vielas, ko izdala paša organisma šūnas. Tās ir antibakteriālas vielas asarās un siekalās, dažādas ķīmiskas vielas ādā un gļotādā, sālsskābe kuņģī un žults tievā zarnā. Tās ir arī gļotas, piemēram, degunā vai elpceļos.

• Imūnšūnas
Fagocīti (burtiski rijējšūnas jeb šūnas, kas ēd):
     - makrofāgs
     - neitrofilais leikocīts
     - dendrītiskās šūnas

- Dabiskās galētājšūnas
- Bazofilie un eozinofilie leikocīti
- Tuklās šūnas

• Organisma antimikrobiskie olbaltumi
Plaša un nesaprotama sabiedrība? Taču paraudzīsimies uz to citādi!

Iedomāsimies organismu kā lielu karaļvalsti, kam apkārt uzbūvēts biezs mūris, kas fiziski pasargā no ikviena svešinieka iekļūšanas. Šis mūris ir āda, un gļotāda ir mehāniska barjera, kas ļoti efektīvi mūs sargā no svešu un naidīgu organismu invāzijas.

Šie naidīgie svešie organismi nespēj sagaidīt brīdi, kad radīsies iespēja iekļūt karaļvalstī un izmantot tās resursus, lai barotos un vairotos. Āda un gļotāda ir droša barjera, kas lieliski veic savas funkcijas, bet dažreiz tā tiek bojāta. Tad organismā var iekļūt visi, kam nav slinkums. Bet nepārdzīvosim, jo šādos gadījumos sāk darbu nespecifiskā imunitāte, kas uzreiz iesaistās cīņā pret iebrucējiem.

Imūnsistēmu var iedomāties kā valsts aizsardzības sistēmu. To veido:

• bruņotie spēki (imūnšūnas);

• infrastruktūra (asinsvadi un limfvadi, pa kuriem pārvietojas imūnšūnas);

• militārie objekti, kur tiek nodota svarīga informācija par ienaidnieku vai notiek jauno spēku apmācības (limfmezgli, kaulu smadzenes, aizkrūtes dziedzeris u. c.).

Kā jau ikvienā armijā, arī imūnšūnām ir stingrs pienākumu sadalījums. Pieņemsim, ka ir noticis iebrukums – ienaidnieks pārvarējis aizsargmūri un ielauzies valsts teritorijā. Pirmās cīņā iesaistās imūnšūnas, kas dežurē turpat uz vietas. Šīs šūnas sauc par fagocītiem (gr.[it.] phagein[ne-it.] – ‘ēst’, cyte[ne-it.] – ‘šūna’), un to uzdevums ir ĒST visus iebrucējus pēc kārtas, tos nešķirojot. Reaģējot uz audu bojājumu, tuklās šūnas nodrošina vieglāku pieeju negadījuma vietai – tās izdala vielas, kas bojājuma vietā paplašina sīkos asinsvadus un palielina to caurlaidību. Audos sāk ieplūst šķidrums no asinsvadiem, veidojas tūska – lokāls audu pietūkums (savukārt apsārtumu izraisa vietējo sīko asinsvadu paplašināšanās). Citas šūnas izdala īpašas vielas, kas piesaista imūnšūnas bojātajai vietai. Tās izspiežas cauri asinsvadu sienām, nonāk audos un migrē bojājuma virzienā.

Vienas no pirmajām šūnām, kas ierodas uz vietas un iesaistās cīņā, ir neitrofilie leikocīti. Tās ir imūnšūnas, kas parasti peld asinīs (leikocīti), bet nepieciešamības gadījumā ātri dodas uz negadījuma vietu un iesaistās cīņā pret baktērijām. Neitrofilie leikocīti ir ļoti kustīgas un agresīvas šūnas. To galvenais uzdevums ir ēst baktērijas, bet šo leikocītu arsenālā ir arī citi paņēmieni, kā tās iznīcināt vai neitralizēt. Tie cīnās ļoti aktīvi, bet diemžēl nedzīvo pārāk ilgi un iet bojā, veidojot dzeltenbaltu masu, ko saucam par strutām.

Cīņā pret infekciju neitrofilajiem leikocītiem palīdz vietējie audu makrofāgi – stacionārs karaspēks, kas pastāvīgi patrulē organisma audos. Tie atrodas visur – ādā, saistaudos, smadzenēs, aknās, plaušās un citur. Makrofāgi ir milzu šūnas ar labu ēstgribu (katrs spēj apēst līdz pat 100 baktērijām). Daļa makrofāgu izvietoti stratēģiskās vietās, piemēram, ādā, gļotādā vai plaušās, kur var ātri neitralizēt ienaidniekus, ja notiks iebrukums. Cita daļa pastāvīgi pārvietojas pa organismu ar asinīm. Tos sauc par monocītiem, un tie veido kaujinieku rezerves, kas nepieciešamības gadījumā var tikt nosūtītas uz iebrukuma vietu.

Bet atgriezīsimies pie stāsta par iebrukumu valstī! Neitrofilie leikocīti un vietējie audu makrofāgi agresīvi cīnās ar iebrucējiem un signalizē citām imūnšūnām par ārkārtas situāciju, piemēram, kājas īkšķī. Vienlaikus tie izdala speciālas ķīmiskas vielas, kas veicina iekaisuma reakciju. Vietējie audu makrofāgi un neitrofilie leikocīti cīnās ļoti pašaizliedzīgi, bet dažreiz, kad patogēnu skaits pārsniedz vietējos aizsargspēkus, cīņa ieilgst, un jāsauc papildspēki. Tad uz iekaisuma vietu dodas monocīti. Ierodoties kaujas laukā, tie pārtop par makrofāgiem un pārņem cīņu.

Vēl viens ļoti svarīgs spēlētājs ir dendrītiskās šūnas. Tās dežurē pie robežām, potenciāliem infekcijas ieejas vārtiem (piemēram, āda, gļotāda). Tās arī ēd (fagocitē) negaidītos viesus, tomēr to galvenais uzdevums ir nodot informāciju par pretinieku specifiskās imunitātes pārstāvjiem – T un B limfocītiem.

Kaujas laukā dendrītiskās šūnas vāc ienaidnieka paraugus un tad dodas uz tuvāko limfmezglu, kur demonstrē patogēna daļiņas T un B limfocītiem, aktivizējot specifisko imūnsistēmu.

Šai stāstā par iebrukumu nedaudz neiederas dabiskās galētājšūnas. Atšķirībā no fagocītiem tās neēd baktērijas vai svešas daļiņas. Tām ir pavisam cits uzdevums, ko tās pilda visu laiku neatkarīgi no tā, vai ir aktīvs iekaisums vai nav. Dabiskās galētājšūnas pārbauda paša organisma šūnas – meklē vīrusu inficētas vai audzēja šūnas un aizvāc tās.

Kā dabiskās galētājšūnas zina, kuras šūnas ir slimas un kuras nav? Pēc receptoriem uz šūnu virsmām!

Ja šūna ir slima (inficēta ar vīrusu vai ir audzēja šūna), tā vairs nesintezē šo olbaltumu, tāpēc dabiskās galētājšūnas nespēj to pazīt un nogalina.

Līdzīgu darbu veic arī T limfocīti – arī galētājšūnas, bet atšķirībā no tiem dabiskām galētājšūnām nav vajadzīgs signāls no citām šūnām, lai sāktu medības. Tādēļ tās sauc par dabiskām galētājšūnām, jo nogalināšana bez īpaša uzaicinājuma ir to dabā.

Tāda ir nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte – stratēģija, ko organisms lieto cīņā pret patogēniem.

Nespecifiskā imunitāte:

• sāk iekaisuma procesu;

• cīnās pret patogēniem (mikrobiem) infekcijas vietā;

• iznīcina sava organisma vīrusu inficētās un audzēja šūnas;

• sauc citas imūnšūnas uz infekcijas vietu;

• aktivizē speciālus olbaltumus, kas palīdz cīnīties pret baktērijām;

• aktivizē specifisko imūnsistēmu, kas darbojas jau pret specifisku, konkrētu patogēnu vai infekciju.

Nespecifiskā imunitāte nenodrošina aizsardzību pret kādu noteiktu patogēnu (mikrobu) – tā nav atbildīga par antivielu (imūnglobulīnu) producēšanu un imunoloģiskās atmiņas veidošanos, tāpēc tai nav tieša sakara ar vakcināciju. Tomēr tai ir liela nozīme specifiskās imunitātes aktivizēšanā.

Piezīme. Šeit aprakstītie procesi un mehānismi ir ļoti, ļoti vienkāršoti un raksturo tikai lietu būtību. Dzīvē organismā viss notiek krietni sarežģītāk, šūnu mijiedarbība un funkcijas ir daudz komplicētākas.

Publicēts ar žurnāla Materia Medica izdevēju atļauju. Pilnā apjomā raksts lasāms žurnāla 2019. gada novembra numurā
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.