LV
RU

INSULĪNS. Vai visas šļirces ir vienādas?

INSULĪNS. Vai visas šļirces ir vienādas?

MAIJA GUREVIČA, endokrinoloģe: veselības centra apvienība Aura, Latvijas Jūras medicīnas centra Sarkandaugavas ambulatorās veselības aprūpes centrs.
Jau Senajā Ēģiptē bija zināmas cukura diabēta klīniskās pazīmes, bet šī diagnoze līdz pat 20. gadsimta sākumam nozīmēja mokošu nāvi ketoacidozes dēļ. Slimnieku dzīvildze bija īsa, un vienīgā piedāvātā ārstēšanās metode bija strikts ogļhidrātu ierobežojums uzturā, kas ļāva pagarināt dzīvi tikai par dažiem mēnešiem.

19. gadsimta beigās notika vairāki atklājumi par aizkuņģa dziedzera nozīmi cukura diabēta patoģenēzē. Piemēram, 1869. gadā medicīnas students Pauls Langerhanss atklāja, ka aizkuņģa dziedzerī ir šūnu saliņas, kuru nozīme tolaik nebija zināma, bet 1889. gadā zinātnieki konstatēja, ka suņiem bez aizkuņģa dziedzera rodas cukura diabēts. Tie bija pirmie soļi šīs slimības ārstēšanas izpratnē.

Pagājušā gadsimta 20. gados ķirurgs Frederiks Bantings izdomāja tehnoloģiju, ar kuras palīdzību no suņa aizkuņģa dziedzera tika iegūts substrāts – hormons, kas samazina glikozes līmeni urīnā. Maksimāli attīrītu substrātu pirmo reizi cukura diabēta slimniekiem ievadīja

1922. gada janvārī. Pacients bija četrpadsmitgadīgs zēns Leonards Tompsons. Lai arī pirmā injekcija glikozes līmeni būtiski nesamazināja un radīja zemādas abscesu, tomēr tas bija grandiozs sasniegums tālaika medicīnā. 1922. gada aprīlī substrāts ieguva nosaukumu – insulīns (latīņu: insula – ‘sala’).

Pirmā farmācijas firma, kas sāka insulīna ražošanu, bija Eli Lilly (ASV). No cūku aizkuņģa dziedzera ražoja preparātu Iletin. Dzīvnieku izcelsmes (liellopu vai cūku) insulīna uzvaras gājiens gan nebija ilgs. Radās nepieciešamība uzlabot esošo dzīvnieku izcelsmes hormonu vai izveidot tehnoloģiski citu insulīnu. Ar jauniem cukura diabēta ārstēšanas mērķiem (ne tikai dzīvildze, bet arī fizioloģiskai insulīna sekrēcijai līdzīga darbība, mazāks hipoglikēmijas risks un vēlāk – cukura diabēta komplikāciju attālināšana) aizsākās mūsdienu insulīna veidu ražošana. Dzīvnieku izcelsmes insulīnus vairs neizmanto – tagad pieejamie insulīni sintezēti mākslīgi ar dažādām tehnoloģijām.

INSULĪNA ANALOGI

90. gados tika izveidoti insulīna analogi. Tiem pievienojot papildvielas vai nedaudz mainot ķīmisko stabilitāti, tika iegūti labāki insulīna darbības profili. To darbība būtībā ir līdzīga: iedarbība notiek 12–30 minūšu laikā pēc injekcijas, maksimālā darbība – 30–90 minūtes pēc injekcijas, darbības ilgums ir 3–5 stundas. Izņēmums īsas darbības insulīna analogu saimē ir ultraīsas darbības aspartāta insulīns Fiasp.

Ilgas darbības insulīna analogi izveidoti, lai maksimāli pietuvinātu to darbību fizioloģiskai bazālā insulīna sekrēcijai (praktiski konstanta sekrēcija 24 stundas dienā ar nelielām variācijām atkarībā, piemēram, no fiziskās slodzes).

Insulīna analoga izveide deva iespēju eksperimentēt, un viens no rezultātiem bija kombinētas darbības jeb premiksēti insulīni. Šai gadījumā vienā insulīna pilnšļircē ir īsas darbības insulīna analogs kopā ar vidējas darbības insulīna analogu (ar protamīnu).

Palielinoties cukura diabēta slimnieku dzīvildzei, arvien vairāk ir 2. tipa cukura diabēta slimnieku ar aizkuņģa dziedzera bēta šūnu izsīkumu, tāpēc arī viņiem biežāk nepieciešama intensificēta insulīnterapija. Jāatzīmē, ka 2. tipa cukura diabēta slimnieku ķermeņa masa parasti ir būtiski palielināta, tāpēc nepieciešama lielāka insulīna deva adekvātai glikēmijas kontrolei (insulīna deva ir tieši atkarīga no ķermeņa svara).

Mūsdienās pieejami daudz insulīna veidu. Tie atšķiras pēc darbības raksturojuma, ražotnes un insulīna koncentrācijas pilnšļircē. Katram slimniekam var individuāli piemeklēt labāko insulīna veidu, nodrošinot labāku cukura diabēta kompensāciju un attālinot slimības komplikācijas.

Publicēts ar Materia Medica izdevēju atļauju. Pilnā apjomā lasāms žurnāla augusta numurā
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.