LV
RU

Kad sāpju cēlonis ir galvā...

Kad sāpju cēlonis ir galvā... Mūsdienu straujais dzīves ritms, stresa pilnā ikdiena un negatīvās emocijas ietekmē centrālās nervu sistēmas darbību, savukārt tā skar iekšējo orgānu darbību un visu veselības stāvokli kopumā.
Ja arvien biežāk stresa mirkļos sāk sāpēt vēders, galvassāpes kļūst arvien biežākas un intensīvākas un vairs nepalīdz arī ierastā pretsāpju tablete, laiks vērsties pie speciālista – iespējams, ka pie vainas ir apspiestas emocijas, stress vai bailes. Vairāk par to stāsta Sāpju centra vadītāja docente IrIna Evansa.


Kas ir psihosomatiskās sāpes?

Psihosomatiskas jeb psihogēnas sāpes ir fiziski izjustas sāpes, kuras izraisa, pastiprina vai uztur psiholoģiski faktori domas, emocijas un uzvedība. Pacienti visbiežāk sūdzas par pastāvīgām un stiprām sāpēm, kuras nav izskaidrojamas ar audu bojājumiem vai jebkāda cita veida fizioloģiskiem procesiem. Psihosomatiskās sāpes nereti tiek klasificētas arī kā hroniskas sāpes – jo ilgāks ir sāpju sindroms, jo vairāk iesaistīti ar psihi saistīti mehānismi.

Kā rodas psihosomatiskās sāpes?

Psihosomatisko sāpju rašanos visbiežāk skaidro ar stresa ietekmi – akūts vai hronisks, ieildzis fizisks vai emocionāls distress ir būtisks apgrūtinājums visām organisma sistēmām. Tas arī izskaidro fizisku simptomu parādīšanos kā neapzinātu psiholoģiskās aizsardzības mehānismu. Psihosomatiskās sāpes provocē arī konflikti un dažādas psihosociālas problēmas, kā arī noteiktas personības iezīmes – jūtīgums pret stresu, zems sāpju slieksnis, neapzināta izvairīšanās no problēmsituāciju risināšanas, kā arī pagātnē izveidojušies nosacījuma refleksi, ko veido agrīna pieredze, piemēram, nosodoša vecāku reakcija uz bērna sāpēm.

! Izpētīts, ka vidēji 40–60% sieviešu un 20% vīriešu, kas sūdzas par hroniskām sāpēm, bērnībā vai dzīves laikā ir bijuši emocionālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības upuri.

Psihosomatiskās sāpes bieži vien mijas ar citām soma tiskām sūdzībām, kuru pamatā ir stresa cēloņa igno rē šana, somatizā cijas mehānisms (neap zi nāts psihes aizsardzības mehānisms pret apziņai nepieņemamām jūtām) un pa stiprināta medicīnis kās pa līdzības meklēšana. Tomēr paradoksālā veidā arī tas var veicināt psi ho so matiskos simptomus. Meklējot medicīnisko palīdzī bu, pacienti panāk savu sāpju atzīšanu un koncentrējas uz tām, taču tā tiek novērsta uzmanība no apspiestajām atmiņām par psiholoģisko traumu, kas bijusi sāpju cēlonis.

Kas sāp visbiežāk?

Psihosomatiska rakstura sāpes visbiežāk tiek saistītas ar tiem orgāniem vai organisma sistēmām, ko lielā mērā vai pilnībā kontrolē veģetatīvā nervu sistēma, piemēram, sāpes vēderā. Pacienti bieži vien sūdzas arī par muguras un galvas sāpēm, kā arī muskuļu un locītavu sāpēm. Tās pastiprina dažādi provocējoši faktori, īpaši emocionāls stress (bailes, trauksme), fizisks pārgurums, arī nelabvēlīgi laika apstākļi. Ļoti bieži sāpju pacienti sūdzas arī par miega traucējumiem, kas pastiprina sāpju intensīvumu.

Kā ārstēt?

Ja ir aizdomas, ka sāpes ir psihosomatiska rakstura, sākotnēji ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta un veikt vispusīgu izmeklēšanu, lai pilnībā izslēgtu somatisku vai organisku saslimšanu. Ja aizdomas tiek apstiprinātas, tālāk jau turpinās ārstēšana algologa, psihoterapeita vai cita ģimenes ārsta nozīmēta speciālista uzraudzībā.

Sāpes, kuru cēlonis ir apspiestas emocijas, nepāries pašas no sevis vai no pretsāpju tablešu lietošanas, tādēļ ārstēšanā svarīgi pielietot kombinētu terapiju, kas ietver ne tikai farmakoloģisko, bet arī psihoterapeitisko ārstēšanu. Tāpat tiek piemeklētas arī pacienta stāvoklim atbilstošas fiziskās aktivitātes – fizioterapija, ārstnieciskā vingrošana.

Psihoterapijas procesā īpaša uzmanība jāpievērš emocionālajiem un kognitīvajiem aspektiem – ar sāpēm saistītu baiļu, satraukuma, nomāktības mazināšanai, neapzinātu emociju un zemapziņā esošo konfliktu apzināšanai, neadaptīvu pieņēmumu pamanīšanai un pārveidošanai. Būtisks psihoterapijas uzdevums ir arī veselīgākas, pielāgotākas uzvedības veicināšana.

Daudziem pacientiem ir raksturīgs ierobežots dzīvesveids, kurā ir pārāk maz patīkamu aktivitāšu, taču vērojama izteikta “sāpju uzvedība”, piemēram, pārmērīgi ilga gulēšana, izteikta sūdzēšanās par sāpēm, piesardzīgas kustības, kas veido apburto loku hronisku sāpju signālu uzturēšanā.

Atgādinām, ka arī maijā iniciatīvas “Ciet sāpes? izstāsti farmaceitam!” ietvaros visās Latvijas aptiekas filiālēs iespējams saņemt informatīvu mapi ar noderīgiem materiāliem par sāpēm un veidiem, kā ar tām cīnīties. Migrēnas dienasgrāmata, pašnovērtējuma sāpju tests, vingroju mi locītavu veselībai, tabula d vitamīna kalkulācijai, speciālistu kontaktinformācija – tie ir tikai daži no vērtīgajiem materiāliem, kurus atradīsi mapē. lai saņemtu mapi, vaicā farmaceitam! Mapju skaits ir ierobežots.
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.