Lai sportot ir prieks
Kas jāievēro sportot gribētājiem, lai nekaitētu savai veselībai? UĢIM VIĻUMAM tas šķiet tikpat vienkārši kā vāverei grauzt riekstus, toties iesācējiem ir vērts ieklausīties viņa – bijušā profesionālā sportista – padomos!
– Kuras jūsu skatījumā ir biežāk pieļautās kļūdas, kā dēļ rodas traumas un tāpēc mazinās arī sportošanas prieks?
– Maldīgi domāt, ka traumas gadās tikai profesionāliem sportistiem. Mani novērojumi liecina, ka tās visbiežāk gūst tieši amatieri, kā arī bijušie sportisti, kuri iedomājas, ka joprojām ir tādā pašā kondīcijā, kad sportoja profesionāli. Lielākās problēmas parasti rada neiesildīšanās, lai gan tam būtu nepieciešamas tikai 15–16 minūtes.
– Vai arī zema tempa fiziskajām aktivitātēm iesildīšanās ir nepieciešama?
– Protams! Jo parasti cilvēki uz treniņu ierodas pēc darbā aizvadītām astoņām stundām. Pat ja nav fiziskā spēka izsīkuma, tad noteikti ir garīgs nogurums. Nav brīnums, ka rodas mikrotraumas, piemēram, ieplēstas saites, ieplēsti muskuļi, samežģītas potītes, izsisti pirksti, pamežģījumi plecos...
– Kā izvairīties no ievainojumiem un arī palielināt savu fizisko varēšanu?
– Pirmkārt, ja nogurums ir liels, tad labāk treniņu izlaist. Individuālas nodarbības, piemēram, skriešana, ir cīņa ar sevi, taču spēlēt futbolu vai basketbolu nevajadzētu, jo iespējas gūt traumu ir lielas gan pašam, gan komandas biedriem.
Otrkārt, obligāti jāiesildās, lai ķermenis saņemtu impulsu, ka ir gatavs aktivitātēm. Noder palīgierīces, piemēram, balansa spilvens, fitnesa gumijas, lielisks variants – problemātiskos muskuļus iesmērēt ar sildošu smēri.
Uz vietas noteikti nepieciešama aptieciņa. Vajadzības gadījumā sāpošam celim vai potītei uzreiz jāuzliek ledus vai jāiesmērē ar auksto ziedi, nevis naivi jācer, ka sāpes pāries tāpat. Kad pēc pāris mēnešiem aiziet pie ārsta, izrādās – jau sācies iekaisums.
– Organismam pēc fiziskas slodzes arī pakāpeniski jāatdziest. Kā pareizi to darīt?
– Pienskābe organismā saglabājas ilgu laiku, un atgūšanās notiek lēni. Tāpēc, pirmkārt, tāpat kā pirms treniņa stiepjam muskuļus, tos aktivizējot, tā pēc treniņa lēnām jāpastaigā, kamēr nomierinās pulss, tad jāapsēžas un mierīgi jāpastiepj, jāizloka saspringtākie muskuļi, katram veltot 15–20 sekunžu.
Otrkārt, ko darām, kad saulē esam sakarsuši? Ik pa laikam atveldzējamies ūdenī. Pēc fiziskām aktivitātēm vajadzētu tāpat – sāpošajai vietai uz 10–15 minūtēm uzlikt ledus maisiņu, tad ar apļveida kustībām parīvēt un pēc 10–15 minūtēm uzlikt ledu vēlreiz. Tas ir tikpat elementāri kā zobu tīrīšana! Rezultāts – nervu gali nomierinās, sajūtas kļūst patīkamas. Vakarā var uzlikt vēl kādu nomierinošu kompresi.
– Dzirdēts pēc treniņa: „Veči, pa aliņam un – uz pirti!” Ko jūs par to sakāt?
– Pēc viena treniņa vēl otru?! Nu nē! Pirts ir pamatīga fiziska slodze, turklāt karstumā! Uz pirti jāiet, kad esi atpūties, možs, labā noskaņojumā – tad būs cerētais efekts.
– Kā farmaceiti var palīdzēt sportot gribētājiem?
– Ar farmaceitiem noteikti vajag aprunāties, jo viņi ir ļoti zinoši – var ieteikt, gan kā izvairīties no traumām, gan kam noteikti jābūt pie rokas vajadzības gadījumā.
Jaunums! Sporta plaukts Latvijas aptiekās!
Uzdot jautājumu
|
Uzdot jautājumu
|
Uzdot jautājumu
|
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.