LV
RU

PODAGRA

PODAGRA Latvijas aptiekas Sāpju pacientu programma ir paplašinājusi savu uzmanības loku.
Vairāk nekā divu gadu laikā ir veikta padziļināta farmaceitu apmācība, īstenots plašs informatīvi izglītojošs un dažādas priekšrocības ietverošs projekts pacientiem gan ar muskuloskeletālajām sāpēm, gan arī galvassāpēm. Šobrīd savu uzmanību akcentējam uz podagru un šīs slimības pacientiem. Kā allaž, viens no mūsu projekta punktiem ir papildu informācijas sniegšana gan sabiedrībai, gan farmaceitiem.

Publicējam Latvijas aptiekas farmaceites ALĪNAS KRIVIŅAS rakstu par podagru. Pilns raksts lasāms izdevuma Materia Medica 2019. gada decembra numurā.

Podagru agrāk mēdza saukt par karaļu vai bagātnieku slimību, jo pastāvēja uzskats, ka ar to pārsvarā slimo turīgāko sabiedrības slāņu pārstāvji, kas uzturā bieži varēja atļauties lietot gaļu lielā daudzumā, dzīrot, dzert vīnu un ēst austeres.

Mūsdienās podagra ir iekaisīga slimība, ko izraisa urātu (urīnskābes sāļu) nogulsnēšanās locītavās un audos. Pastāv dažādi šīs kaites izcelsmes veidi. Viens no tiem – paaugstināts urīnskābes līmenis asinīs (hiperurikēmija), bet ne visiem cilvēkiem ar palielinātu urīnskābes daudzumu asinīs podagra attīstās, tāpēc uzskata, ka jābūt vēl kādiem faktoriem, kas veicina šo slimību. Tikai trešdaļai pacientu ar hiperurikēmiju rodas podagra.

Pētījumi liecina, ka nozīme varētu būt arī tādiem vides faktoriem kā temperatūra (mazinās urātu spēja šķīst), pH, sāļu koncentrācija un vibrācija. Tā kā visbiežāk urīnskābes kristāli veidojas un podagras lēkme noris locītavās, uzskata, ka arī pašai locītavai ir nozīme tās attīstībā. Vispopulārākā teorija, kas to apliecina, ir šāda: šķīstošie urāti no locītavām izdalās lēnāk nekā citi elementi. Veidojoties adatveida kristāliem, organisms atbild ar iekaisumreakciju. Ir ļoti grūti šķirt vienu konkrētu predisponējošu faktoru.

Paaugstināts urīnskābes līmenis var izraisīt arī nieru bojājumu un nierakmeņu veidošanos.

Slimībai progresējot, veidojas podagras granulomas jeb tofi – urīnskābes sāļi, kas uzkrājas un nogulsnējas sīku kristālu jeb granulu veidā zemādas taukaudos apkārt locītavām, radot stipras sāpes kustību laikā.

Podagras riska grupā ietilpst pacienti ar lieku ķermeņa masu un aptaukošanos, hipertonisku slimību, cukura diabētu, nieru un kuņģa un zarnu trakta slimībām. Podagras attīstību veicina mazkustīgs dzīvesveids, bieža alkohola lietošana un uzturs ar lielu olbaltumu daudzumu, īpaši gaļas produkti.

Podagra biežāk skar vīriešus no 35 gadu vecuma, taču dažas slimības formas var rasties arī agrāk. Sievietēm podagra vērojama retāk – galvenokārt pēc menopauzes (estrogēni pasargā, veicinot urīnskābes izdalīšanos caur nierēm).

Podagra reti sastopama bērniem. Viņiem tā var rasties iedzimtas purīnmaiņas traucējumu dēļ (fermentu deficīts), slimības gadījumos, kas saistīti ar pārmērīgu šūnu dalīšanos un proliferāciju.

Podagras simptomi

Podagras simptomi atkarīgi no slimības stadijas un slimnieka vispārējā stāvokļa. Sākumā pacients var būt asimptomātisks vai ar ļoti nespecifiskiem simptomiem:

• nespēks;
• stipra ādas nieze;
• bieži rodas aizcietējums;
• vēdersāpes un kuņģa dedzināšana;
• pārmērīga svīšana;
• uzbarošanās.

Protams, pēc šīm pazīmēm vien podagru diagnosticēt nav iespējams. Slimībai progresējot, rodas lēkmjveidīgas sāpes – stipras sāpes mijas ar atvieglojuma sajūtu jeb remisiju, kad sāpes pilnībā izzūd. Sāpes var ilgt no trim dienām līdz pat nedēļai. Maksimālais sāpju intensitātes pieaugums ir 8-12 h laikā. Locītava (locītavas) kļūst jutīga pret spiedienu, skartā apvidū var novērot apsārtumu un karstuma sajūtu. Dažreiz ap locītavu var būt ādas zvīņošanās.

Podagra ļoti ietekmē pacienta dzīves kvalitāti un maina attieksmi pret sevi un savu ķermeni. Piemēram, jauni cilvēki nevar samierināties, ka viņi tagad jūtas kā pensionāri, sievietes zaudē ticību savai pievilcībai, jo nevar vilkt skaistas kurpes un jebkurš pieskāriens sagādā nepatīkamas sajūtas un sāpes. Joprojām valda uzskats, ka podagra nāk pie tiem, kas pārāk daudz dzīro, tādēļ iespējams, ka dažiem rodas vainas sajūta.

Dzīvesveida maiņa

Pacientiem noteikti ieteicams mainīt ēšanas paradumus, mazinot olbaltumiem bagātu produktu (tai skaitā gaļas) lietošanu. Stingri aizliegts lietot alkoholu (īpaši alu), jāvairās no sāls, cukura, saldumiem un trekniem ēdieniem, bet vienu vīna glāzi droši var atļauties. Tomēr parasti šāda diēta nešķiet pievilcīga, tāpēc arī pieklibo līdzestība ārstu ieteikumu izpildē. Pacientiem tiek ieteikts lietot tādus produktus, kas mazina urīnskābes līmeni organismā – piena produkti, dārzeņi, augļi (C vitamīnu saturoši, piemēram, ķirši), kafija u. c. Pareiza diēta par 10–15% mazina urīnskābes līmeni. Pacientiem nepieciešams kontrolēt ķermeņa masu, jo, palielinoties masai, pieaug slodze uz locītavu sistēmu.
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.