Pusmūžs – vai noteikti “krīze”?

Tradicionāli mēs cilvēka dzīvi iedalām dažādos posmos: bērns, pusaudzis, jaunietis, pieaugušais, vecs cilvēks. Kaut kur starp pieaugušo un veco cilvēku ir cilvēks pusmūžā. Kāds dīvains nosaukums šim laikam un cik nenoteikts laika periods uz to attiecas... ja mēs pieņemam, ka dzīvojam apmēram 80 gadus, tad tas varētu būt laiks +/- 5-10 gadi ap 40, tātad no 30-50? Laikam pēc gadiem par šo periodu īsti nevar runāt, jo ir milzīga atšķirība starp to, kā cilvēks jūtas un kādas ir dzīves aktualitātes 30-40 gadu vecumā un kādas 40-50-60 gadu vecumā. Es apzināti pagarināju šo skaitli līdz 60, jo cilvēki mūsdienās tik ātri nenoveco, vismaz, ja paši to nevēlas.

Kāds tad ir šis laiks un par ko būtu vērts runāt? Visbiežāk mēs dzirdam tādu kā nievājošu teicienu “pusmūža krīze” situācijās, kad cilvēks brieduma gados kaut ko neordināri vai krasi maina – nodarbošanos, dzīvesbiedru, hobiju, izlemj dzīvot viens u.c.. Nereti šādam teicējam, kurš visbiežāk ir šī cilvēka vecuma vai vecāks, klusi gruzd skaudības uguntiņa par to, ka pats nav uzdrīkstējies kaut ko, ka tā arī nav spējis ar to samierināties.

Cilvēks ap 40+ gadiem savā dzīvē jau ir daudz ko izdarījis – izmācījies, strādājis, realizējies karjerā, ja tas bijis svarīgi, veidojis attiecības, audzinājis bērnus, baudījis dzīvi, savu seksualitāti, guvis daudz prieka, pārdzīvojis ciešanas, nelaimes, neveiksmes.  Varbūt daudz kas darīts tāpēc, ka “tā jādara, “citādāk nevar”, “pienākums”, “kurš tad, ja ne es”. Beidzot ir pienācis laiks, kad daļa pienākumu ir mazinājušies – bērni lieli, atrisinātas pamatproblēmas ar dzīvesvietu, ienākumiem, viss tā kā sakārtots, dienas rit viena aiz otras. Un tad vai nu klusi piezogas, vai ar pēkšņi noskan jautājums: “Un tas ir viss? Un tā tagad visu atlikušo dzīvi?” Mainās arī attiecības – jo mazāk bērniem ir vajadzīgas vecāku rūpes, jo vairāk nākas paskatīties vienam uz otru. Ir labi, ja tas ko ierauga – patīk, bet var izrādīties, ka cilvēki ir atsvešinājušies, kaut kur pazudusi tā dzirksts, kas saveda kopā... 

Par sievietēm…

Tās, kuras uzrunājusi šī tēma, aicinu atcerēties savus sapņus un plānus 15-16 gadu vecumā: visa dzīve priekšā, pirmā mīlestība vai sapņi par to, romānus lasot negulētas naktis, diskotēkā (bija tādi kultūras pasākumi, kurus noteikti atceras tās, kurām ir ap 40 un vairāk) dejots līdz spēku izsīkumam vai zaļumballē līdz rīta gaismai – nekas nebija par grūtu, viss sasniedzams, spēki neizmērojami, arī par veselību īpaši nav jābēdā… Jau pēc dažiem gadiem dzīve kļuva krietni vien nopietnāka – mācības, darbs, attiecību veidošana, ģimenes nodibināšana – kā nu kurai veicies, cik spēka pieticis, kādas likteņa dāvanas vai triecienus saņēmušas… Un tā – te nu jūs esat – savā dzīves pilnbriedā. Katra ar savu pieaugušas sievietes dzīves struktūru, neatkarīgi no ģimenes stāvokļa – kuras pamatsastāvdaļas ir darbs, mājas, bērni, vecāki, hobijs, skriešana pa dzīves iezīmēto ceļu…

Tomēr, ir lietas, par kurām jāzina un jāļauj sev domāt – proti, ka nenovēršami gadi iet uz priekšu, ka vairs nav 16 un pat ne 30 gadi, bet gan tuvojas vai jau pāri 50, kas pats par sevi ir skaists fakts. Šis fakts ir nenovēršams un, izejot no iegūtās pieredzes, komplektā ar to nāk arī atziņas par dzīvi un vērtējums – cik apmierināta vai neapmierināta sieviete ir: par attiecībām ar otru cilvēku, par seksualitāti, par piepildījumu darbā, par bērniem, par attiecībām ar vecākiem, par dzīves interesantumu, piepildījumu, jēgu… Aizvien mazāku lomu dzīvē ieņem citi cilvēki – bērni izaug, vīrieši mēdz aiziet vai vienkārši attālināties, var būt arī notikušas nelaimes un zaudēti tuvinieki, darbā, iespējams, sasniegts karjeras maksimums.

Vārdu sakot, sievietei aizvien vairāk nākas palikt ar sevi, domāt par sevi, domāt par savu laiku, tā vērtību, dzīves kvalitāti, jo – esot šajā vecumā, jāapzinās, ka vēl jādzīvo gandrīz tikpat, cik jau nodzīvots. Diemžēl ne vienmēr pašas vērtējums par jau nodzīvoto dzīves daļu ir pozitīvs.

Vēl jāņem vērā, ka arī sievietes organismā notiek izmaiņas – tuvojas vai jau ir menopauze, iespējams, sakrātas kādas hroniskas kaites – asinsspiediens, sirds slimības, virssvars, locītavu slimības. Ir ļoti labi, ja sieviete spējusi būt fiziski aktīva un rūpējusies par savu veselību visu dzīvi. Diemžēl daudzām tam nav pieticis laika, naudas vai gribas, līdz ar to dzīves vidusposmā jau jārēķinās ar dažādiem fiziskiem ierobežojumiem.

Ļoti bieži sievietes šajā laikā jūtas emocionāli slikti, nereti krīt depresijā vai somatizē (sāk vairāk slimot), jo ir grūti aprast ar dzīves pārmaiņām, Nereti šajā laikā sievietes tā kā padodas ar saukli “Ko nu vairs… mana māte 55 gadu vecumā pensijā aizgāja” t.i.- “Norakstīja sevi”.

Gribētos atgādināt sievietēm, ka tieši tagad – ap 45-55 gadiem, vēl ir tas laiks, kad daudz var darīt savā labā – var uzlabot fizisko veselību, var nomest svaru, un GALVENAIS – var sākt jaunu un interesantu dzīvi, jo viens ceļa posms ir noiets, un ar mierīgu sirdi un drošu skatu nākotnē var sastādīt plānu turpmākajiem 30-40 gadiem! Un šajā plānā sieviete drīkst iekļaut visu, ko vēlas vēl piedzīvot vai sasniegt, jo beidzot ir pienācis tas dzīves posms, kad atkal var domāt par sevi un saviem sapņiem (droši vien ar jau zināmu realitātes sajūtu par iespējām, ja salīdzinām ar agro jaunību).