LV
RU

Skrundenieku uzticības persona

Skrundenieku uzticības persona

Lepojamies un apsveicam! 
Latvijas Farmaceitu biedrības 2018. gada farmaceita titulu ieguvusi Sanita Āboliņa, SIA „Latvijas aptieka” Skrundas aptiekas vadītāja.
Daudzām sievietēm ir nerakstīts likums – jābūt savam frizierim, zobārstam un ginekologam. Bet vai, iegriežoties aptiekā, esat ievērojuši, ka, ja vien farmaceits ir atsaucīgs, cilvēki labprāt ar viņu parunājas, iztaujā ne tikai par medikamentiem un uztura bagātinātājiem, bet dažreiz arī savu sirdssāpi atklāj? Mazpilsētā un laukos tas ir pašsaprotami – aptiekārs taču ir savējais! Skrundas iedzīvotājiem tāda ir Latvijas aptiekas 16 vadītāja SANITA ĀBOLIŅA.

– Vai jūsu klienti pārsvarā ir vietējie vai caurbraucēji?
– Šī ēka atrodas autoceļa Kuldīga-Skrunda malā. Kādreiz te bija universālveikals, tagad – vienkārši veikals, līdzās ir ģimenes ārstu prakse, veselības centrs. Pārsvarā pie mums iegriežas vietējie, taču arī caurbraucēji ienāk diezgan bieži – vajadzības vai vienkārši intereses dēļ.

– Vai esat vietējā?
– Mans tētis ir no Kurzemes, mamma – no Latgales, bet es – rīdziniece, kas sirdī tāda pilnīgi noteikti nav! Bērnībā un arī visas skolas brīvdienas dzīvoju pa laukiem – pie vecmāmiņas Latgalē vai pie otriem vecvecākiem Priekulē. Braucot pie viņiem, vienmēr ar nepacietību gaidīju Skrundu, jo te bija dzīvojamā māja no sarkanbaltsarkaniem ķieģeļiem – Latvijas karoga krāsā –, un tā man vienmēr asociējās ar šo pilsētu. Man palaimējās – viss ir kārtojies likumsakarīgi, un tagad es dzīvoju un strādāju šeit!

– Kāpēc izvēlējāties farmaceites profesiju?
– Nejaušība! Jāatzīstas – ja es nebūtu kļuvusi par farmaceiti, tad būtu baltu filoloģe, jo man ļoti mīļa ir literatūra, grāmatas, valodniecība... Otra neizsapņotā mīlestība – par medicīnu, tomēr mācīties par ārsti šķita pārāk ilgi. Farmācija manas uzmanības lokā iepeldēja nejauši, kā kompromisa variants, un es nolēmu – ja iestāšos, tad būšu farmaceite, ja ne, tad filoloģe. Jau pēc pirmā kursa vasarā sāku strādāt aptiekā. Praksē bija iespēja doties uz Skrundu, un es, protams, to nelaidu garām. Taču drīz sekoja negaidīts un kārdinošs piedāvājums – strādāt Rīgas Stradiņa universitātē profesores Vijas Eniņas vietā. Viņa devās pensijā un mani izraudzījās savā vietā.

– Tas tiešām ir ļoti augsts jūsu novērtējums!
– Jā, un es atgriezos Rīgā, lasīju lekcijas studentiem – topošajiem farmaceitiem un ārstiem.

– Vai jūs, tāpat kā cienījamo profesori, interesē arī augi?
– Protams! Tās ir vienas no farmaceita svarīgām prasmēm – augi jāpazīst. Manas pirmās skolotājas šajās zinībās bija vecmāmiņa un krustmāte, pēc profesijas mežsardze, kura ne tikai daudz zināja par augiem un tos ierādīja, bet arī mācīja latīniskos nosaukumus. Ja tagad vasarā gadās būt laukos, kur neskarta daba, noteikti vācu zāļu tējas.

– Kāpēc tomēr atgriezāties Skrundā?
– Notikumu un apstākļu jauka sakritība. Universitātē iepazinos ar savu nākamo vīru. Īrējām dzīvokli, bet saimniece izlēma to pārdot. Tad arī sapratām, ka tomēr neesam Rīgas cilvēki un ilgtermiņā tur negribam palikt – pārāk liela steiga, burzma, viss notiek pārāk ātri, un tāpēc tik daudz kas īstais un ģimeniskais tiek palaists garām. Dzīve taču jāizbauda! Tāpēc mēs ar Andri nolēmām – ja gribam iet prom no Rīgas, tad tas jādara tagad. Piezvanīju tās aptiekas, kur agrāk biju strādājusi, īpašniekam, un tā atkal nokļuvu Skrundā. Kopš 2014. gada septembra esmu Latvijas aptiekas 16 vadītāja.

– Interesanti, ka arī jūsu vīrs būs jūsu kolēģis.
– Viņš pēc profesijas ir biologs, tagad studē farmāciju.

– Mūsu sarunā ik pa laikam aktīvi iesaistās kāds mazs cilvēciņš...
(Smejas.) Jā, tā ir Alise – mūsu meitiņa, kurai ir divarpus gadu. Aptieku viņa jau zina tīri labi!

– Kāda parasti ir jūsu darbdiena? Šķiet, ka aptiekāram reizēm jābūt gan ārstam, gan draudzenei un varbūt pat mācītājam...
– Tas viss ir kopā, protams. Darbu organizēšana, preču pasūtīšana un pieņemšana, sadarbība ar lieltirgotavām... Visvairāk man patīk tikties ar klientiem, ar katru sasveicināties, pārmīt kaut dažus vārdus. Tā tiešām ir – palīdz ne tikai zāles, bet arī sirsnīgums un smaids.

– Jums ir zinātniskas publikācijas, piedalāties starptautiskās konferencēs, un nesen jums tika piešķirts tituls Gada farmaceits. Ko tas jums pašai nozīmē?
– Kad ciemos atbrauc tuvāki un tālāki radi vai draugi, gribas to balvu parādīt... (Smaida.) Tā man ir pirmā atzinība, ļoti patīkams novērtējums tam, ko daru ikdienā. Bet tā ir tikai viena pieturas zīme manā ceļā. Farmaceita darbs ir nepārtraukts. Man vēl ir ļoti daudz, ko apgūt!
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.