LV
RU

Sniegu mājoklis sasniegts!

Sniegu mājoklis sasniegts!

Šī gada februārī publicējām ekskluzīvu interviju ar pieredzējušajiem alpīnistiem Vladimiru Žilkinu un Anastasiju Bosihu īsi pirms viņu došanās uz Nepālu. Nu Vladimirs un Anastasija, pateicoties arī Latvijas aptiekas atbalstam, ir pirmie no Latvijas un otrie no Eiropas, kas veikuši šo Lielo Himalaju ceļu.


Izaicinājums

Tas ir viens no garākajiem augstkalnu maršrutiem pasaulē (4500 km, Nepālas teritorijā – 1700 km), oficiāli atklāts 2011. gadā, un līdz šā gada martam to bija pievārējuši tikai 64 cilvēki. Ceļojums uz Sniegu mājokli, kā sanskritā dēvē Himalajus, uzņēmīgajiem alpīnistiem sākās 23. februārī un noslēdzās 24. jūnijā – par desmit dienām ātrāk, nekā viņi bija plānojuši.

Alpīnisti stāsta, ka ceļš nepārtraukti vijies 3000 līdz 5000 metru augstumā, ceturtā daļa maršruta – gar Himalaju sniegoto kalnu grēdu. Pirmās piecdesmit dienas šķitis īsts pārbaudījums: sals, sniegs (ziema šogad ievilkās līdz pat aprīļa sākumam), smagas mugursomas (Vladimiram – 32 kg, Nastjai – 25 kg), un divas nedēļas bija jāiztiek ar speciālu sublimētu ēdienu. Pēc tam – karstums, putekļi un vējš. Gaisa temperatūra – no mīnus 16 grādiem naktī teltī līdz plus 40 grādiem dienā.

Negaidīti pārbaudījumi

Abi ceļotāji piedzīvojuši nepatīkamu tikšanos ar mežonīgu jaku – lielu savvaļas dzīvnieku ar biezu, īsu apmatojumu uz muguras un garu, kuplu apmatojumu uz sāniem, vēdera un kājām. Nikni noskaņotais ragainis alpīnistiem uzbrucis. Par laimi, viņiem izdevies uzlēkt uz paaugstinājuma. Vladimirs metis jakam ar akmeni, un tas vēršveidīgo milzeni aizbiedējis.

„Bet, ejot cauri mežam, pat nejutām, kā kopā ar nokrišņiem piesūcas dēles, tikai vēlāk pamanījām, ka asinis tek neapturami,” stāsta ceļotāji un priecājas, ka paspējuši beigt maršrutu līdz musonu sezonai, kas Nepālas rietumos sākas jūnija vidū.

Vladimirs atzīstas, ka garajā ceļā dažbrīd iedomājies par gastronomiskiem kārumiem – par labu steiku, tomātiem un saldējumu, taču rīsus „civilajā dzīvē” viņš pat negribētu redzēt. Arī Anastasiju „rīsu diēta” nav sajūsminājusi, tomēr viņai visvairāk pietrūcis iespējas regulāri nomazgāties. „Pa visu laiku tikai četras reizes biju siltā dušā,” Nastja saka un piebilst: „Taču es līdzīgās situācijās cenšos nedomāt par to, kā nav, bet priecājos par to, kas ir. Uzmundrināju sevi: jākāpina temps, lai ātrāk nokļūtu mājās un izbaudītu dušu!”

Ar savu aptieciņu

Par laimi, sarežģītajā ceļā alpīnisti iztika bez traumām. Saindēšanās ar pārtiku un mehāniskas traumas gan gadījās visai bieži, toties tulznu, pateicoties Sports Akileine NOK, nebija. Smagākā liksta, kas piemeklēja abus, – izmežģījumi. „Vajadzības gadījumā visu nepieciešamo atradām Latvijas aptiekas sarūpētajā ceļojuma aptieciņā,” priecājas alpīnisti.

BILANCE

110 dienās jeb 780 stundās pieveikti 1658 kilometri. Bija jāšķērso daudz upju, augstkalnu plato un ieleju. Veiktas 35 kalnu pārejas, no kurām 12 bija augstākas par 5000 metriem, divas – virs 6000 metriem, trīs – tehniskas (6180, 6125 un 5755 metri), to šķērsošanai vajadzēja virvi, kāpšļus, leduscirtni un citu ekipējumu.

Ceļojumam plānotā naudas summa bija 20 tūkstoši eiro, bet izdevās ietaupīt.

Starp citu, Nastja zaudēja sešus kilogramus, bet Vladimirs – 29. Bet, viņuprāt, pats galvenais – viņi ne reizi nesastrīdējās!

UZZIŅA

VLADIMIRS ŽILKINS ar aktīvo tūrismu nodarbojas 15 gadus, ir piedalījies pārgājienos Alpos, Atlasa kalnos, Pamirā, Andos u.c., organizējis un piedalījies arī kalnu un slēpošanas pārgājienos, pārgājienos pa tuksnesi, nobraucienos pa upēm un velotūrēs. Par visiespaidīgāko uzskata 45 dienās (turklāt ziemā!) vienatnē veikto pārgājienu (600 km) uz slēpēm aiz Ziemeļu polārā loka jeb pa Arktisko taku.

ANASTASIJA BOSIHA ar aktīvo tūrismu nodarbojas 10 gadus, ar alpīnismu – sešus gadus. Uzkāpusi Alpos, Pirenejos, Atlasa kalnos, Tjanšanā, Himalajos u.c., pievārējusi vairāk nekā 40 virsotnes. Iespaidīgākās – Badiles virsotne (3308 m) un Materhorns – piramidāla vairākskaldņu virsotne, ko Nastja sasniedza individuālā pārgājienā.
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.