LV
RU

Zivju un krila eļļas mēnesis

Zivju un krila eļļas mēnesis 5 gardas zivis

1. SIĻKE. Galvenokārt mīt Atlantijas un Klusajā okeānā. Siļķu dzimtā ir arī sardīnes (divas ģintis), kas mīt okeānu un jūru augšējos ūdens slāņos. Baltijas jūrā sastopamas trīs sugas: reņģe jeb Baltijas siļķe, brētliņa un palede jeb lapreņģe. Vērtējot pēc tauku daudzuma, siļķes un sardīnes pieskaitāmas treknajām zivīm (satur 8–15 procentus tauku), turpretim brētliņas – liesajām (2 procenti tauku). Tajās visās ir bagātīgi B12 vitamīns un jods. Mazās zivtiņas var droši ēst ar asakām – lielisks kalcija avots!

INTERESANTI
ŠPROTES ir produkta nosaukums, ko gatavo no eļļā konservētām, kūpinātām nelielām svaigām, atdzesētām vai saldētām Baltijas jūras un Ziemeļjūras brētliņām (sardīņu sugas zivis) un Baltijas jūras mazajām reņģēm (siļķu sugas zivis). Eiropas Komisijas regula nosaka, ka par šprotēm drīkst saukt arī sardīnes.

Šprotu konservu izgatavošanai zivis kūpina tikai alkšņu koksnes dūmos. Agrāk (ulmaņlaikos) lietoja olīvu eļļu, bet tagad – galvenokārt rapšu eļļu.

Zeltainās un ļoti gardās zivtiņas no Latvijas eksportē uz vairāk nekā 40 valstīm, tostarp Japānu, ASV un Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Angļi brētliņas jeb šprotes sauc par sprat, vācieši – par Ostsee sprotte, bet Rīgas Politehniskā institūta profesors, baltvācu ihtiologs Gvido Šneiders (1866–1948) tām deva vārdu Sprattus sprattus balticus.

INTERESANTI
Pūdētā siļķe (zviedru: surstrõmming – ‘skābā siļķe’) ir tradicionāls zviedru ēdiens, kas radies laikos, kad sāls bija zelta vērtē, bet karavīrus vajadzēja kārtīgi pabarot, lai būtu spējīgi uzvarēt kaujās. Pūdētā siļķe ir lēts, aminoskābēm bagāts ēdiens, kādu gatavo joprojām. Zivis uzglabā stiprā sālsūdenī hermētiski noslēgtās mucās. Pūdētās siļķes garšo labi – pēc dārzā tikko plūktiem gurķiem, skābiem kāpostiem un aļģēm, tikai tā smaka... Taču konservu kārba jāprot atvērt! To dara, iegremdējot traukā ar aukstu ūdeni.

2. LASIS. Lašveidīgo kārtas dzimtā ir vairāk nekā 20 zivju sugu un pasugu. Saldūdens sugas un šķirnes: ezera forele jeb ezera lasis, jūras forele jeb taimiņš, strauta forele (taimiņa saldūdens forma), varavīksnes forele (polimorfa lašu dzimtas suga: saldūdenī dzīvojošās ir līdz pusmetru garas un 3 kg smagas, bet jūrā mītošās – divtik garas un sver vairāk nekā 15 kg). Vērtējot pēc tauku daudzuma, tās pieder pie vidēji treknajām zivīm (satur līdz 8 procentiem tauku), ar augstu uzturvērtību, 100 gramos produkta ir vairāk nekā 15 mikrogramu D vitamīna, kā arī neaizstājamās taukskābes – dekozoheksaēnskābe (DHS) un eikazopentaēnskābe (EPS).

INTERESANTI
Pūdētā forele (norvēģu: rakfisk – ‘fermentētas foreles’) ir norvēģu iecienīts ēdiens, kas radās ar šķietamu neveiksmi – sālīšanai domātās zivis iesālīja ar cukuru, kas zivis saraudzēja. Par brīnumu, tās garšoja labi, tāpēc tiek ražotas joprojām.

3. KARPA. Ātraudzīga karpveidīgo kārtas saldūdens zivs (ap 60 cm gara, masa – līdz 10 kg). Vērtējot pēc tauku daudzuma, pieder pie vidēji treknajām zivīm (līdz 8 procenti tauku). 100 gramos produkta D vitamīns ir vairāk nekā 15 mikrogramu.

4. SKUMBRIJA jeb MAKRELE. Asarveidīgo kārtas zivs, kas mīt Ziemeļjūrā. Vērtējot pēc tauku daudzuma, pieder pie treknajām zivīm (8–15 procenti tauku). Bagātīgi satur B12 un D vitamīnu.

5. MENCA. Pieder mencveidīgo zivju kārtas dzimtai, ar vairākām pasugām (Atlantijas menca, Baltās jūras menca, Baltijas menca; šai sugai pieskaitāma arī jūras zivs pikša jeb šelzivs). Vērtējot pēc tauku daudzuma, pieder pie baltajām liesajām zivīm (2 procenti tauku). Diētiska, bagātīgi satur olbaltumvielas un minerālvielas, īpaši jodu (dienas devu var uzņemt, apēdot 150 gramu zivs).

Zivis satur organismam tik nepieciešamās omega-3 taukskābes (svarīgas smadzeņu darbībai un kaulu veselībai), neaizvietojamās aminoskābes, olbaltumvielas, proteīnus, D, PP, A, E un B grupas (sevišķi B12) vitamīnus un minerālvielas (cinks, jods, selēns, magnijs, fosfors, dzelzs u. c.), tāpēc Apvienotās Karalistes Nacionālais veselības dienests rekomendē sievietēm līdz divām porcijām trekno zivju (viena porcija – vidēji 150 gramu) nedēļā, vīriešiem – līdz četrām.
 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.